Rumānijas Karaliste

Rumānijas Karaliste (rumāņu: Regatul României) bija monarhija tagadējās Rumānijas teritorijā, kas pastāvēja no 1881. gada 13. marta līdz 1947. gada 30. decembrim. Valsts iekārtu noteica 1866., 1923. un 1938. gados pieņemtās konstitūcijas. Karalistes vēsture iedalāma divos posmos — Vecā karaliste (teritorija — 138 000 km2), un starp abiem pasaules kariem pastāvējusī Lielā Rumānija (teritorija — 295 049 km²). 1918. gadā Vecās karalistes teritorijai pievienojās Transilvānija, Austrumu Moldāvija (Besarābija) un Bukovina. Besarābiju un Bukovinu 1940. gadā okupēja PSRS, bet Transilvānijas ziemeļus nācās atdot Ungārijas Karalistei. Otrā pasaules kara laikā Rumānija anektēja Transnistras gubernatoriju, un pēc kara beigām atguva Transilvānijas ziemeļus.

Regatul României Rumānijas Karaliste ←   ←   ← 1881 – 1947 →   →   → Karogs Ģerbonis Devīze Nihil Sine Deo Himna Marș triumfal (1881–1884) Trăiască Regele (1884–1947) Location of Karaliste Rumānija 1939. gadā Pārvaldes centrs Bukareste Valoda(s) Rumāņu valoda Reliģija Pareizticība Valdība Konstitucionālā monarhija Karalis  - 1881—1914 Karols I  - 1914—1927 Ferdinands I  - 1927—1930 (pirmo reizi) Mihajs I  - 1930—1940 Karols II  - 1940—1947 (otro reizi) Mihajs I Premjerministrs  - 1881 Jons Bretjanu (pirmais)  - 1940—1944 Jons Antonesku  - 1945—1947 Petru Groza (pēdējais) Likumdevējs Parlaments  - augšpalāta Senāts  - apakšpalāta Pārstāvju palāta Vēsturiskais laikmets 19. — 20. gadsimts  - Pasludināta 1881. gada 13. martā  - Likvidēta 1947. gada 30. decembrī Platība  - 1939 295 049 km² Iedzīvotāju skaits  - 1939. gadā 20 000 000       Blīvums 67,8 /km²  Nauda Rumānijas leja

Izveidošana

Laikā no 1859. līdz 1877. gadam valstiskais veidojums Rumānijas teritorijā attīstījās no Osmaņu impērijas autonomo provinču Moldāvijas un Valahijas savienības, vietējās izcelsmes prinča vadībā, līdz starptautiski atzītai neatkarīgai karalistei ar vācu Hoencollernu dinastijas karali.

1859. gadā Aleksandra Joana Kuzas izveidotā Moldāvijas un Valahijas savienība 1862. gada 5 februārī oficiāli izveidoja Rumānijas valsti ar galvaspilsētu Bukarestē. 1866. gadā Kuza bija spiests atkāpties no varas un par Rumānijas princi uzaicināja kļūt vācu Hoencollernu dinastijas pārstāvi. Šādu izvēli diktēja topošās valsts interese iegūt Prūsijas Karalistes militāro un ekonomisko atbalstu. Paralēli, 19. gadsimtā Balkānos jaunveidoto valstu karaļus parasti izvēlējās no kādas Rietumeiropas dinastijas.

Pēc 1877.—1878. gada Rumānijas-Krievijas-Turcijas kara Berlīnes kongress atzina Rumānijas neatkarību. 1878. gadā Rumānijai pievienoja Dobrudžas teritoriju, taču vienlaikus, tā bija spiesta atdot dienvidu Besarābijas Budžaku Krievijas Impērijai. 1881. gadā Karolu I kronēja par pirmo rumāņu karali.

• 
  Rumānijas robežu izmaiņas
• 
  Transilvānija, Valahija, Moldāvija, 1800.
• 
  Lielā Rumānija
• 
  Rumānija 1941. gada sākumā
• 
  Rumānija 1942. gada sākumā.

Paplašināšanās

Rumānija, iespiesta starp Osmaņu, Austroungārijas un Krievijas impērijām skatījās uz Francijas Trešo republiku kā sev radniecīgo romāņu valodu kultūras centru.

1913. gada jūnijā Rumānija iesaistījās Otrajā Balkānu karā pret Bulgārijas Karalisti. 330 tūkstoši rumāņu kareivju iebruka Bulgārijā, ieņēma dienvidu Dobrudžu un apdraudēja Sofiju. Karam noslēdzoties, Rumānija anektēja sen iekāroto dienvidu Dobrudžu.

1916. gada 27. augustā Rumānija Antantes pusē iesaistījās Pirmajā pasaules karā, jo vēlējās iegūt Austroungārijas kontrolēto Transilvāniju. Rumāņus ātri sagrāva un okupēja Austroungārijas, Vācijas, Osmaņu un Bulgārijas karaspēks. 1916. gada beigās, pēc tam kad 6. decembrī Bukaresti ieņēma vāciešu komandētie spēki, rumāņu un sabiedroto krievu karaspēks kontrolēja tikai Moldāviju. Fronte galīgi sabruka pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, un Rumānija 1917. gada 9. decembrī parakstīja pamieru.

Lielā Rumānija

Lai arī rumāņu karaspēkam nebija nekādu spožo panākumu, valsts bija nostājusies kara uzvarētāju pusē, tāpēc ar 1919. gada Senžermēnas un 1920. Trianonas miera līgumiem tai atļāva iegūt vairākas teritorijas, pēc tam, kad tajās dzīvojošie etniskie rumāņi izvēlējās pievienoties Rumānijai. 1918. gada 9. aprīlī Besarābijā trīs mēnešus pastāvējusī Moldāvijas Demokrātiskā Republika izlemj pievienoties Rumānijai. 1918. gada novembrī, sabrūkot Austroungārijai, rumāņu karaspēks ieņem Transilvāniju un citas rumāņu apdzīvotās teritorijas, kas gadsimtiem ilgi bija Ungārijas Karalistes pakļautībā. Vienlaikus, Bukovinas Kongress nobalsoja par pievienošanos Rumānijai.

Karalistes nestabilā iekšpolitiskā sistēma un dinastijas ģimenes skandāli noved pie karaļa Karola II diktatūras izveidošanas 1938. gada sākumā. 1940. gada 5. septembrī izveidojas Antonesku diktatūra, kas pastāv līdz 1944. gada 23. augustam.

1947. gada 30. decembrī padomju okupācijas spēku un komunistu valdības spiediena dēļ karalis Mihajs I atteicās no troņa, devās trimdā un Rumānijā izveidoja Rumānijas Tautas Republiku.

Rumānijas karaļi 1866.—1947

Karaļa precīzais tituls nebija "Rumānijas karalis" (rumāņu: Regele României), bet "Rumāņu karalis" (rumāņu: Regele Românilor).

• Karols I Hoencollerns-Zigmaringens (Karl I von Hohenzollern-Siegmaringen, 1839.-1914.), Rumānijas kņazs (domnitor) 1866.-1881. g.; pirmais Rumāņu karalis no 1881.-1914. g.
• Ferdinands Hoencollerns-Zigmaringens (Ferdinand von Hohenzollern-Siegmaringen, 1865.-1927.), Rumāņu karalis 1914.-1927. g.
• Mihajs I Hoencollerns-Zigmaringens (Mihai von Hohenzollern-Siegmaringen, dz. 1921. g.), Rumāņu karalis 1927.—1930. g., un atkal 1940.-1947. g.
• Karols II Hoencollerns-Zigmaringens (Carol II von Hohenzollern-Siegmaringen, 1893.-1953.), Rumāņu karalis 1930.-1940. g.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rumānijas Karaliste.