Izolacionisms
Izolacionisms ir termins, ko galvenokārt lieto, lai apzīmētu ārpolitikas virzienu, kura pamatā ir ideja par neiejaukšanos citu valstu, tautu, etnisko grupu lietās. Pielietojot to ekonomikā, izolacionisms noved pie autarķijas, kad ārējais preču apgrozījums tiek samazināts līdz minimumam.
Vairākas valstis īstenoja stingras pašizolācijas politiku (sk. Dzelzs priekškars), kas izpaudās kā pilnīga kontaktu ierobežošana ar dažām citām valstīm. Vispazīstamākā ir pašizolācijas politika, ko 17.-19. gadsimtā īstenoja Ķīna, Koreja un Japāna. Tās mērķis bija saglabāt pastāvošo feodālo kārtību. Tomēr objektīvi šī politika noveda pie pieaugošas šo valstu tehnoloģiskās un ekonomiskās atpalicības no Eiropas valstīm, kuras beidzot ar militāru spēku bija spiestas atcelt pašizolācijas režīmu. Pašreizējais izolācijas piemērs ir Ziemeļkorejas Čučhe politika. Amerikas Savienotajās Valstīs ar izolacionismu jau sen tiek saprasta vēlme izvairīties no iejaukšanās konfliktos ārpus Amerikas kontinenta. ASV īstenoja izolacionisma politiku pirmo pusotru gadsimtu savas pastāvēšanas laikā, tomēr pēc Otrā pasaules kara šī ārpolitikas koncepcija zaudēja popularitāti.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|