Pāriet uz saturu

Suņu dzimta

Vikipēdijas lapa
Suņu dzimta
Canidae (G. Fischer de Waldheim, 1817)
Rudā lapsa (Vulpes vulpes)
Rudā lapsa (Vulpes vulpes)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
DzimtaSuņu dzimta (Canidae)
Suņu dzimta Vikikrātuvē

Suņu dzimtas (Canidae) dzīvnieki ir plēsēji, un tie iedalās trīs daļās: suņu ciltī (Canini), lapsu ciltī (Vulpini) un dzimtas pamatciltī (Basal Caninae), kas ir primitīvākā no visām trijām, tajā ir iedalītas divas suņu dzimtas ģintis (lielausu lapsas un jenotsuņi), kas īsti neiederas nedz suņu ciltī, nedz lapsu ciltī.

Suņu dzimtas dzīvnieki dzīvo visos kontinentos izņemot Antarktīdu, tie apdzīvo dažādas biomas, ieskaitot tuksnešus, augstus kalnus, mežus, zālainos līdzenumus un arktiskos apgabalus. Latvijā dzīvo 3 suņu dzimtas sugas[1]: jenotsuņu (Nyctereutes procyonides) pasuga Usūrijas jenotsuns (Nyctereutes procyonoides ussuriensis), pelēkā vilka (Canis lupus) pasuga Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus) un rudās lapsas (Vulpes vulpes) pasuga Eiropas rudā lapsa (Vulpes vulpes crucigera).

Evolūcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eocēns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jenotsuns (Nyctereutes procyonoides)

Pirms 55 miljoniem gadu paleocēna beigās no miacoīdiem attīstījās plēsēji, kas pirms 50 miljoniem gadu sadalījās divās lielās grupās: suņveidīgajos (Caniformia) un kaķviedīgajos (Feliformia) dzīvniekos. Pirms 40 miljoniem gadu izveidojās pirmais dzīvnieks, kuru varētu pieskaitīt pie suņu dzimtas. Tas bija prohesperokons (Prohesperocyon), kura fosilie kauli ir atrasti Teksasas dienvidrietumos.

Suņu dzimta eocēna laikā sadalījās trīs apakšdzimtās: Hesperocyoninae, Borophaginae un Caninae, kurā ietilpst visi mūsdienās sastopamie suņu dzimtas dzīvnieki; gan suņi, gan lapsas. Visām šīm dzīvnieku grupām attīstoties, pieauga to ķermeņa izmēri un masa, tomēr līdz mūsdienām izdzīvoja tikai Caninae apakšdzimta.[2]

Oligocēns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visvecākā suņu dzimtas apakšdzimta ir hesperocioni Hesperocyoninae. Viens no šīs grupas dzīvniekiem bija koijotam līdzīgais mesacions Mesocyon, kas dzīvoja oligocēna laikā pirms 38 - 24 miljoniem gadu. Hesperocioni (Hesperocyoninae) izmira, izņemot tā divus zarus - Nothocyon un Leptocyon, no kuriem izveidojās pirmatnējie borofagīni Borophaginae, kas arī vēlāk izmira.[3]

Pelēkais vilks (Canis lupus)

Miocēns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms 10-9 miljoniem gadu miocēna beigās Ziemeļamerikas kontinentā radās suņi, lapsas un pelēkās lapsas, kas pirms 8 miljoniem gadu šķērsoja Beringa jūras šaurumu un izplatījās Eirāzijā.

Pleistocēns

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pleistocēna laikā pirms 5—4 miljoniem gadu Ziemeļamerikā radās Canis lepophagus. Tas bija neliels, koijotam līdzīgs dzīvnieks. Zinātnieki uzskata, ka koijots (Canis latrans) ir attīstījies no Canis lepophagus.[4] Pirms 1,8-1,5 miljoniem gadu Eiropā un Ziemeļamerikā radās dažādi vilki. Viens no tiem Amerikas kontinentā bija Canis edwardii, no kura iespējams ir radies sarkanais vilks (Canis rufus). Pirms 800 000 gadiem Ziemeļamerikā radās Canis ambrusteri, no kura vēlāk attīstījās briesmīgais vilks (Canis dirus). Bet pirms 300 000 gadiem Eiropā un Āzijā bija pilnībā izveidojies pelēkais vilks (Canis lupus), kas šķērsoja Beringa jūras šaurumu un iedzīvojās Amerikā.[5] Kādu laiku Amerikā dzīvoja gan briesmīgais vilks, gan pelēkais vilks. Pirms apmēram 8000 gadiem briesmīgais vilks izmira.

Izskats un ieradumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Feneks (Vulpes zerda)

Suņu dzimtas dzīvnieku izmērs ir ļoti dažāds. Ķermeņa garums var būt neliels kā fenekam 30 cm garš, sverot apmēram 1 kg, gan ķermeņa garums var būt liels kā pelēkajam vilkam, kurš ir apmēram 2 m garš, un vilks var svērt 80 kg. Visiem suņu dzimtas dzīvniekiem ir relatīvi garas kājas un viegli ķermeņi. Medījot viņi ātri un ilgstoši skrien, to ķermeņa uzbūve ir piemērota ilgai upura vajāšanai. Viņu iegarenais galvaskauss veidots tā, lai varētu satvert upuri skrējienā. Visi suņu dzimtas dzīvnieki staigā uz pirkstiem, un uz priekškājām tiem ir liekais pirksts. To nagi nodrošina skrējiena solim spēcīgāku un stabilāku atspērienu. Nagus suņu dzimtas dzīvnieki atšķirībā no kaķveidīgajiem dzīvniekiem nevar ievilkt un paslēpt ķepās. Visiem suņu dzimtas dzīvniekiem ir kuplas astes. Mazuļi pēc piedzimšanas ir akli, un to acis atveras pēc dažām nedēļām.[6]

Hiēnsuņu (Lycaon pictus) bars

Gandrīz visi suņu dzimtas dzīvnieki ir sociāli dzīvnieki. Lielākā daļa suņu cilts (Canini) un lapsu cilts (Vulpini) dzīvnieku veido noturīgus pārus un ģimenes, kopīgi medījot un audzinot jauno paaudzi. Pelēkie vilki un citi lielie dzīvnieki veido lielākas grupas, ko sauc par baru. Vislielākos barus veido hiēnsuņi, to barā var būt līdz 90 dzīvniekiem. Kopumā suņu dzimtas dzīvnieki veido lielākus vai mazākus ģimenes barus, kas ir atkarīgs no barības resursiem. Bet visām sugām ir sastopami indivīdi, kas dzīvo vientuļnieka dzīvi. Bara dzīve ir stingri organizēta, visi dzīvnieki ir sakārtoti pēc hierarhijas, un baru vada visspēcīgākais un pieredzējušākais dzīvnieks. Bieži tikai bara vadošais tēviņš un mātīte rada pēcnācējus.

Suņu dzimtas dzīvnieki viens ar otru sazinās ar smaržām, ar ķermeņa valodu un arī vokāli, kas var būt gan riešana, gan rūkšana, gan gaudošana. Vairākumā gadījumu baram vai ģimenei ir noteikta teritorija, kura tiek iezīmēta ar urīnu un apsargāta.[7]

Parasti suņu dzimtas dzīvniekiem mazuļi dzimst katru gadu, un to skaits variē no 1 - 16 vai pat vairāk (piemēram hiēnsuņiem). Mazuļi piedzimst maziņi un bezpalīdzīgi, kuriem ir nepieciešama vecāku aprūpe. Tie tiek turēti alā, kas visbiežāk ir izrakta zemē. Kad mazuļi sāk ēst medījumu, bieži ne tikai vecāki, bet arī citi bara dzīvnieki nes medījumu mazuļiem, palīdzot audzināt jauno paaudzi. Barība tiek pienesta vēderā apēstā veidā, un mazuļiem tā tiek atvemta. Apmēram gada vecumā mazuļi ir pieauguši un apguvuši medību iemaņas.[8]

Suņu dzimtas dzīvnieki un cilvēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Suns militārajās apmācībās

Pirms daudziem tūkstošiem gadu suņu dzimtas pārstāvis suns (Canis lupus familiaris) kļuva par cilvēka partneri. Tas ir vispopulārākais mājdzīvnieks pasaulē, un kalpo cilvēkam ļoti daudzos, dažādos veidos. Daļa zinātnieku uzskata, ka suns ir viena no pelēkā vilka pasugām.

Savvaļas dzīvniekiem ir liela nozīme dabas līdzsvara uzturēšanā. Tomēr tie bieži uzbrūk mājlopiem, tādēļ cilvēks to vienmēr ir medījis. Vienīgais suņu dzimtas dzīvnieks, kas uzbrūk cilvēkam, ir pelēkais vilks, un arī tikai pasugas, kas dzīvo Eirāzijā. Amerikā nav neviena gadījuma, kad vilks būtu uzbrucis cilvēkam.[9] Bieži par cilvēkēdājiem kļūst Indijas vilks, kuru pēdējā laikā zinātnieki ir izdalījuši kā patstāvīgu sugu, kādreiz tas tika sistematizēts kā pelēkā vilka pasuga. Dažus dzīvniekus medī kažokādu dēļ, īpaši lapsas. Dažu sugu un pasugu izdzīvošana mūsdienās ir apdraudēta.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suņu dzimta (Canidae)

(†) - izmirusi organismu grupa.

Senāki un primitīvāki suņu dzimtas dzīvnieki, kas ir izmiruši pirms vairākiem miljoniem gadu tiek iedalīti hesperocionu (Hesperocyoninae) un borofagīnu (Borophaginae) apakšdzimtās.[11]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Zīdītāji (Mammalia)». latvijas.daba.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. novembrī. Skatīts: 2009. gada 28. februārī. (latviski)
  2. ↑ «Kā suņi iekaroja pasauli?». naturalhistorymag.com. (angliski)
  3. ↑ Martin, L.D. 1989. Fossil history of the terrestrial carnivora. Pages 536 - 568 in J.L. Gittleman, editor. Carnivore Behavior, Ecology, and Evolution, Vol. 1. Comstock Publishing Associates: Ithaca
  4. ↑ Nowak, R.M. 1979. North American Quaternary Canis. Monograph of the Museum of Natural History, University of Kansas 6:1 - 154.
  5. ↑ Nowak, R. 1992. Wolves: The great travelers of evolution. International Wolf 2(4):3 - 7.
  6. ↑ Macdonald, D. (1984). The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 57. ISBN 0-87196-871-1.
  7. ↑ Nowak, R. M., and J. L. Paradiso. 1983. Walker's Mammals of the World. Baltimore, Maryland: The Johns Hopkins University Press. ISBN 0-8018-2525-3.
  8. ↑ Voelker, W. 1986. The Natural History of Living Mammals. Medford, New Jersey: Plexus Publishing. ISBN 0-937548-08-1
  9. ↑ Kruuk, H. 2002. Hunter and Hunted: Relationships between Carnivores and People. Cambridge, UK: Cambridge University Press. ISBN 0-521-81410-3.
  10. ↑ Digimorph - Urocyon cinereoargenteus (gray fox) - male
  11. ↑ «Caninae (Subfamily)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 14. februārī. Skatīts: 2009. gada 28. martā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Suņu dzimta
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Suņu_dzimta&oldid=4151167"