Vācijas Austrumāfrika

Vācijas Austrumāfrika
Vācijas Austrumāfrika Deutsch-Ostafrika
	Location of Vācijas Austrumāfrika
Galvaspilsēta	Bagamojo (1885–1890); Dāresalāma (1890–1916); Tabora (1916, īslaicīgi)
Valsts valodas	vācu
Dibināšana	1885–1918
Platība
Iedzīvotāji

Vācijas Austrumāfrika (vācu: Deutsch-Ostafrika) bija Vācijas Impērijas kolonija Āfrikā, kas pastāvēja no 1885. līdz 1918. gadam mūsdienu Tanzānijā, Burundi un Ruandas teritorijā, kā arī Mozambikas ziemeļos. Koloniālo īpašumu kopējā platība bija 995 000 km².

Vācijas Austrumāfrika bija lielākā un apdzīvotākā Vācijas Impērijas kolonija ar aptuveni 7,75 miljoniem iedzīvotāju.

Vēsture

Pirmajos Vācijas Impērijas pastāvēšanas gados reihskanclers Oto fon Bismarks noraidīja ideju par Vācijas ekspansiju uz Āfriku, jo vēlējās koncentrēties uz Eiropas ārpolitiku un uzskatīja, ka koloniju iegāde ir pāragra. Tomēr 1880. gados Vācijā arvien skaļāk sāka skanēt balsis, kas pieprasīja plašu koloniālo politiku: Vācijas ekonomikai bija vajadzīgi jauni tirgi, līdzīgi tiem, kas jau bija nesuši lielu bagātību citām Eiropas koloniālajām lielvalstīm. Turklāt koloniālisma atbalstītāji (to vidū, cita starpā, arī lielākie rūpnieki un uzņēmēji) cerēja Vācijas iedzīvotāju emigrācijas plūsmu uz Āfriku novirzīt koloniju attīstībai, lai nākotnē izvairītos no pilsētu pārapdzīvotības problēmas un atvieglotu "darbaļaužu jautājumu".

Mainītās konjunktūras ietekmē Bismarks mainīja savu nostāju, atzīstot, ka kolonijas ir nepieciešamas, taču uzsverot, ka to attīstība nav valsts un armijas, bet galvenokārt privāto uzņēmēju lieta.

Vācijas darbība Austrumāfrikā sākās 1884. gadā, kad Vācijas valdība 1884. gada 28. martā Karla Petersa dibinātajai Vācijas kolonizācijas biedrībai (vācu: Gesellschaft für deutsche Kolonisation) piešķīra tiesības attīstīt Āfrikas teritorijas, lai aizsargātu Vācijas intereses. 1884. gada 10. novembrī Karls Peterss un viņa pavadoņi Joahims grāfs fon Pfeils un Karls Ludvigs Julke ieradās Austrumāfrikā (Zanzibārā). Drīz vien viņiem izdevās noslēgt "aizsardzības līgumus" ar vietējo cilšu vadoņiem.

1885. gada 27. februārī pēc oficiāla Karla Petersa lūguma ķeizars Vilhelms I parakstīja "imperatora aizsardzības" aktu par "Vācu kolonizācijas biedrības" iegādi Austrumāfrikā. Tādējādi Vācijas valdība leģitimizēja šo teritoriju kolonizāciju, kas kļuva pazīstama kā "Vācijas Austrumāfrika". Pret šādiem darījumiem protestēja Zanzibāras sultāns, kurš kontrolēja Austrumāfrikas piekrasti starp Mozambiku un Somāliju, kā arī iekšzemi līdz pat Kongo iekšzemei, kur ārpus karavānu ceļiem viņam bija maza ietekme. 1885. gada 27. aprīlī Zanzibāras valdība nosūtīja protesta notu Vācijas ķeizaram un pastiprināja savu karaspēku kontinentālajā daļā. Pēc zināmas vilcināšanās Bismarks uz Zanzibāru nosūtīja jūras eskadru admirāļa Eduarda Knorra vadībā, piespiežot Zanzibāras sultānu atzīt Vācijas Austrumāfrikas biedrības iegūto īpašumu.

1886. gada 1. novembrī Vācija un Lielbritānija noslēdza nolīgumu par ietekmes sfēru norobežošanu Austrumāfrikā. Tika panākta vienošanās par Zanzibāras suverenitātes atzīšanu. Sultāna īpašumā bija tikai 10 jūdžu zemes josla starp Kiongu un Tanas upes grīvu, dažas pilsētas Somālijā un Zanzibāras, Pembas, Mafijas un Lamu salas. Tajā pašā laikā briti solīja ietekmēt sultānu, lai viņš piekristu iznomāt Dāresalāmas un Pangani ostas Vācijas Austrumāfrikas biedrībai, jo bez piekļuves jūrai no kontinentālās daļas ieguvumiem nebija lielas jēgas.

Pateicoties šim līgumam, 1887. gadā Karls Peterss varēja noslēgt līgumu ar sultānu par visas Zanzibāras piekrastes joslas pārvaldību starp Umbas un Ruvumas upēm. Pēc tam Vācijas Austrumāfrikas biedrība varēja pārņemt Zanzibāras kontinentālās daļas pārvaldību un sultāna vārdā iekasēt tarifus no piekrastes zonām ikgadējās nomas maksas vietā.

1888. gadā, kad nolīgums stājās spēkā, nekavējoties sākās lielas piekrastes iedzīvotāju daļas sacelšanās arābu plantatora Buširi bin Salima vadībā no Tangas ostas ziemeļos līdz Lindi pilsētai dienvidos. Vācijas Austrumāfrikas biedrības pozīcijas tika satricinātas, un tikai ar vācu jūras kājnieku iesaistīšanos izdevās noturēt Bagamojo un Dāresalāmas apmetnes.

Tā rezultātā Vācijas valdība bija spiesta nosūtīt uz Austrumāfriku jaunu, bet zinošu virsnieku Hermanu Vissmannu kā reihskomisāru. Ar vācu virsnieku, kā arī sudāniešu un zulusu algotņu vienības palīdzību sacelšanās tika apspiesta. Pretošanās līderis Buširi bin Salims tika sagūstīts un 1889. gada 15. decembrī sodīts ar nāvi. Oficiāli impērijas iejaukšanās tika uzskatīta par kampaņu pret vergu tirdzniecību no arābu puses saskaņā ar 1884. gada Kongo konferences Nobeiguma akta starptautiskajām tiesību normām.

Pirmais pasaules karš

Sīkākai informācijai skatīt Pirmais pasaules karš Āfrikā.

1916. gadā Vācijas Austrumāfrikā ienāca spēcīgs Antantes karaspēks.

Pirmais pasaules karš izraisīja plašus postījumus Austrumāfrikā, simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju upuru (galvenokārt starp nesējiem, kas bija spiesti sniegt transporta pakalpojumus karavīriem), daudzi cilvēki mira arī bada un spāņu gripas dēļ. Saskaņā ar 1919. gada Versaļas miera līgumu Vācijas Austrumāfrikas teritorija tika sadalīta: rietumu daļu atdeva Beļģijai (Ruanda-Urundi), pārējā daļa tika piešķirta Lielbritānijai, kas koloniju pārdēvēja par Tangaņiku. Tā kļuva neatkarīga 1961. gadā.

Administratīvais iedalījums

Koloniālā ekspansija Austrumāfrikā attīstījās no piekrastes uz kontinenta iekšzemi. Vācu kolonizatori izveidoja apgabalus piekrastē un militārās stacijas iekšzemē kā administratīvās un teritoriālās vienības.

1890. gadā kolonijas uz īsu brīdi sadalīja Ziemeļu un Dienvidu provincēs, bet 1891. gadā tās atkal reorganizēja apgabalos. Piekrastē tika izveidoti 5 apgabali, kurus vadīja "apgabala kapteiņi" (vācu: Bezirkshauptmann).

Stabilizējoties situācijai kolonijas iekšienē, militārās stacijas pakāpeniski tika pārveidotas par civilajiem apriņķiem. Līdz 1893. gadam Vācijas Austrumāfrikā bija 7 civilie apriņķi: Bagamojo, Dāresalāma, Kilva, Lindi, Pangani, Tabora un Langenburga, apriņķa kapteini sauca par "apriņķa priekšnieku" (Bezirksamtmann).

1905. gadā Vācijas Austrumāfrikas teritorija tika sadalīta 22 apriņķos, no kuriem 10 bija civilā pārvaldē, bet 12 bija militārie apriņķi, kurus kontrolēja koloniālās karaspēks. 1906. gadā Usumburas un Bukobas militārie apriņķi tika pārveidoti par tā sauktajām "rezidencēm" — Bukobu, Urundi un Ruandu, kas atšķirībā no militārajiem apriņķiem deva vietējiem valdniekiem (sultāniem) plašas pašpārvaldes tiesības.

Līdz 1914. gadam Vācijas Austrumāfrikas teritorija bija sadalīta 19 civilajos apriņķos un 2 militārajos apriņķos (Iringa un Mahenge).

Naudas vienība

No 1890. līdz 1916. gadam valūta Vācijas Austrumāfrikā bija Austrumāfrikas rūpija. Ruandas-Urundi teritorijā rūpija bija apgrozībā paralēli Kongo frankam līdz 1916. gadam. Tangaņikā tā bija apgrozībā līdz 1920. gadam.

Iedzīvotāji

Vācijas Austrumāfrika bija visblīvāk apdzīvotā Vācijas Impērijas kolonija, kurā dzīvoja aptuveni 7,75 miljoni iedzīvotāju, tostarp vairāk nekā 5000 eiropiešu (no kuriem vairāk nekā 4000 bija vācieši), kas apmetās galvenokārt piekrastē un administratīvajos centros. Īsi pirms Pirmā pasaules kara eiropiešu kolonistu skaits nedaudz palielinājās, īpaši Kilimandžāro reģionā un Usambaras kalnos, kur eiropiešiem bija piemērotāks klimats nekā dienvidos.

Papildus afrikāņiem un eiropiešiem kolonijās dzīvoja arī arābi un indieši. Viņiem bija nozīmīga loma tirdzniecībā un vietējā pārvaldē, taču viņu stāvoklis bieži vien bija neskaidrs, jo ne afrikāņu vairākums, ne eiropiešu elite viņus pilnībā neatzina. Arābu un indiešu diasporu un koloniju balto iedzīvotāju savstarpējās noraidošās attieksmes iemesli galvenokārt bija reliģiski, kā arī tirdzniecības un ekonomiskā konkurence. Turklāt arābi un indieši praktizēja verdzību un vergu tirdzniecību, ko koloniālās varas iestādes oficiāli nosodīja. Tomēr Vācijas valdība un vācu uzņēmēji kolonijās atzina arābu un indiešu ekonomisko un kultūras potenciālu. Tā reihskanclers Leo fon Kaprivi norādīja, ka "indieši ir dzimuši tirgotāji ... un mēs centīsimies viņu spēku padarīt mums noderīgu".

Vācu kolonizatori lielu uzmanību pievērsa reliģiskajai un izglītības politikai, īpaši attiecībā uz musulmaņiem. Musulmaņi Vācijas Austrumāfrikā veidoja tikai aptuveni 4 % no kopējā iedzīvotāju skaita, taču attieksme pret viņiem bija neviennozīmīga. Lielākā daļa vācu koloniālās administrācijas saglabāja reliģisko neitralitāti un uzskatīja musulmaņu iedzīvotājus par pamatā lojāliem padotajiem. Tomēr klerikāli orientēti politiķi (galvenokārt Centra partija), kā arī baznīcas pārstāvji uzskatīja musulmaņus par draudu vietējo iedzīvotāju kristianizācijas mērķim.

Izglītības politikas jomā tas bija iemesls domstarpībām starp valsts skolu un misionāru skolu atbalstītājiem. Austrumāfrikā bija daudz mazāk valsts skolu nekā misionāru skolu (1911. gadā valsts un misionāru skolu attiecība bija attiecīgi 8 % un 92 %), taču pēc mācībām valsts skolās musulmaņiem tika nodrošinātas paaugstināšanas iespējas — koloniālās varas iestādes bieži vien iecēla musulmaņus zemākos administratīvos amatos, bet misionāru skolās šādas iespējas nebija.

Transports

Svarīgākie dzelzceļa maršruti Vācijas Austrumāfrikā bija Usambaras un Tangaņikas dzelzceļi. Turklāt pastāvēja arī īsi savienojošie maršruti un nelielas plantāciju uzņēmumu dzelzceļa līnijas. Pirmā pasaules kara dēļ netika realizēti Ruandas dzelzceļa projekti kolonijas ziemeļrietumos, kā arī dzelzceļa līnijas izbūve kolonijas dienvidos. Svarīgākais attīstītājs un operators bija Austrumāfrikas dzelzceļa sabiedrība, kas dibināta 1904. gada 29. jūnijā Berlīnē.

Lielas ostas un piestātnes bija tikai piekrastes pilsētās, kas nodarbojās ar starptautisko kuģniecību.

Skatīt vēl

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vācijas Austrumāfrika.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)