Vācijas vēsture

Vācijas vēsture ir Centrāleiropas valsts Vācijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi. Vēstures laikā Vācija ir pārdzīvojusi sadrumstalotības periodu, kā arī vairākkārt mainījusi savas robežas. Tādēļ Vācijas vēsture ir atkarīga arī no tuvējo kaimiņvalstu vēsturēm, pirmkārt, no Austrijas, Šveices, Polijas, Čehijas, Itālijas un Francijas vēstures.

Jēdziens "Germania" ir radies Senās Romas laikā, kad romieši ziemeļos no Donavas un austrumos no Reinas dzīvojošās tautas nodēvēja par ģermāņiem. Ģermāņu cilšu uzvara 9. gadā Teitoburgas meža kaujā lielā mērā nodrošināja to, ka romieši neizdevās pakļaut viņu apdzīvotās teritorijas. Pēc Romas impērijas sabrukuma no rietumģermāņu ciltīm visspēcīgākā kļuva franku cilts, kura pakļāva citas. Kad Franku impērija tika sadalīta Kārļa Lielā mantinieku starpā, tad austrumu daļa (mūsdienās Vācijas rietumi) kļuva par Austrumfranku valsti (Regnum Francorum orientalium), un par tās valdnieku kļuva Kārļa Lielā mazdēls Ludvigs (latīņu: Ludovicus Germanicus). 919. gadā par tās pirmo karali kļuva Heinrihs I Putnuķērājs. 962. gadā Henrija dēls Otons I kļuva par Svētās Romas impērijas pirmo ķeizaru.

Ģermāņu ciltis

Ģermāņu cilšu izplatība no 750. gada p.m.ē. līdz 1. gadsimtam

Vēsturiskajam Ģermānijas novadam tikai no trim pusēm bija izteiktas dabiskās robežas: ziemeļos tā bija Baltijas un Ziemeļjūra, rietumos - Reinas upe, bet dienvidos - Alpi un Donava. Vienīgi austrumos nebija dabiskās robežas, kas faktiski Eiropas vēsturē izraisīja daudzas nesaskaņas un neskaidrības. Patiesībā šo teritoriju 1. gadsimtā pirms mūsu ēras par Ģermāniju sāka dēvēt romieši, kuri bija iekarojuši Galliju, un bija nonākuši tiešā kontaktā ar agresīvajām ģermāņu ciltīm.

Pirms ģermāņiem teritoriju apdzīvoja ķeltu ciltis, kuri gadsimtu agrāk bija pārcēlušies uz rietumiem, uz mūsdienu Francijas teritoriju. Atlikušās ķeltu ciltis no Ģermānijas padzina dažādas ģermāņu ciltis, kuri ieradās no Skandināvijas. Gan ķelti, gan ģermāņi pieder pie indoeiropiešu saimes.

Sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē. ģermāņu ciltis apdraudēja arī Romas Republiku, regulāri iebrūkot tajā. Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā notika pirmās lielās kaujas starp romiešiem un ģermāņiem. Romas impērija centās paplašināt savas teritorijas uz ziemeļiem no Alpiem. 14. gadā p.m.ē. romieši pakļāva ģermāņu ciltis, kuras dzīvoja Donavas krastos. Nākamajos piecos gados Romas leģioni tika līdz Elbas upei, bet šo robežu romieši nespēja saglabāt. 9. gadā Arminija vadītā herusku cilts Teitoburgas meža kaujā sakāva trīs Publija Kvintīja Vāra vadītos leģionus. Pēc šīs kaujas romieši bija spiesti atkāpties, lai gan vēlāk viņi atgriezās, lai atriebtos par šo apkaunojošo sakāvi.

Ģermāņu ciltis arī turpmāk rīkoja sirojumus un iebruka Romas impērija, dažreiz pat diezgan dziļi tās teritorijā. 3. gadsimtā vairākas ģermāņu ciltis kā alemaņi, franki, hati, sakši, frīzi, sigambri un tīringi apvienojās. 5. gadsimtā pēc Romas impērijas sabrukuma Lielās tautu staigāšanas laikā ģermāņu ciltis kā vestgoti, ostgoti, vandaļi, burgundieši, franki pārvietojās no Ģermānijas uz teritorijām, kur mūsdienās atrodas Itālija, Francija un Spānija. Tās ne tikai ietekmēja šo zemju turpmāko vēsturisko attīstību, bet jaunajās zemēs izveidoja arī savas karaļvalstis.

Franki

Franku impērijas izplatība un sadalīšana

486. gadā Merovingu dinastija iekaroja Ziemeļgalliju. 5. un 6. gadsimtā Merovingi iekaroja un pakļāva vairākas citas ģermāņu ciltis un karalistes. Franku kolonisti tika mudināti pārvākties uz jauniegūtajām teritorijām. Lai gan vietējie iedzīvotāji drīkstēja atstāt savus likumus, viņi bija spiesti mainīt reliģiju.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas franki izveidoja impēriju, par kuras vadītājiem kļuva Merovingi. 496. gadā Švābija kļuva par Franku impērijas hercogisti, savukārt karalis Htolārs I valdīja pār lielāko daļu pašreizējās vācu teritorijas un veica ekspedīcijas uz Saksiju. Tikmēr mūsdienu Vācijas dienvidaustrumos joprojām valdīja ostgoti. 531. gadā sakši un franki iznīcināja Tīringenes karaļvalsti. Franku impērijas dalīšanas laikā vācu teritorijas atradās Austrazijā. 718. gadā franku majordoms Karls Martels pieteica karu sakšiem par to, ka viņi palīdzēja Neistrijai. 743. gadā Karlomans uzsāka jaunu karu pret Saksiju, jo viņi palīdzēja Bavārijas hercogam Odilonam. 751. gadā majordoms Pipins Īsais sevi iecēla par karali un baznīca viņu iesvaidīja. Franku karaļi kā pāvesta aizstāvji uzsāka vairākas dekādes ilgu karu pret sakšiem un avāriem. Ar laiku franki uzvarēja un anektēja sakšu un avāru zemes.

Svētā Romas impērija (962-1806)

Svētās Romas impērijas kronis (izveidots ap 1000. gadu)

Impērija Hoenštaufenu laikā

800. gada 25. decembrī franku karalis Kārlis Lielais Romā kronējās par imperatoru. 843. gadā Kārļa mazdēli ar Verdenas līgumu valsti sadalīja trīs daļās. Kārlis II ieguva Rietumfranku valsti, Luijs II Austrumfranku valsti, bet Lotārs Vidusfranku valsti. 870. gadā, kad beidza pastāvēt Lotāra dzimta, Luijs II viņa zemes pievienoja savai karalistei, kas kļuva par nākamās impērijas kodolu.

Otonu dinastijas laikā (919–1024) vācu cilts hercogistes Lotringa, Saksija, Frankonija, Švābija un Bavārija ciešāk apvienoja, un austrumfranku karalis Otons I 962. gadā Romā kronējās par imperatoru. Viņa aizsāktā Svētā Romas impērija dažādās formās pastāvēja līdz 1806. gadam. Tās teritorija bija izstiepta no Eideras upes ziemeļos līdz Vidusjūras krastam dienvidos.

Saliešu dinastijas imperatoru valdīšanas laikā (1024–1125) impērijai pievienoja Burgundijas Karalisti un notika regulāra karadarbība Itālijā, kur imperatori zaudēja Investitūras strīdā. Hoenštaufenu dinastijas laikā (1079–1268) impērija palielināja ietekmi slāvu un baltu zemēs, kas atradās dienvidos un austrumos, dibinot vācu apmetnes (Ostsiedlung). Vācijas ziemeļu pilsētas kļuva turīgas, izveidojot Hanzas savienību.

1356. gadā izdeva Zelta bullu, kas aizliedza veidot pilsētu savienības. To pievienoja impērijas konstitucionālajiem dokumentiem, kura bija spēkā līdz tās norietam. Bulla arī noteica, ka imperators ieceļ septiņus kūrfirstus no spēcīgākajām firstistēm un arhibīskapijām, kuru pienākums ir ievēlēt imperatorus. Sākot no 15. gadsimta par imperatoriem ievēl gandrīz vienīgi Hābsburgu dinastijas Austrijas erchercogus. Sākot ar 16. gadsimtu, kad lielāko daļu Itālijas zemju impērija bija zaudējusi, tā sāka asociēties ar vācu zemēm. Dokumentos pa laikam parādījās norāde par "vācu nāciju". 1512. gadā imperators Maksimiliāns I Hābsburgs, pirmo reizi lietoja apzīmējumu "Vācu nācijas svētā Romas impērija" (Sacrum Romanum Imperium Nationis Germanicæ).

1450. gadā Johans Gūtenbergs Maincā izgudroja grāmatu iespiešanu, kam bija nozīmīga loma renesanses, zinātniskās revolūcijas sasniegumu un vēlāk arī reformācijas izplatīšanā.

1517. gadā katoļu mūks Mārtiņš Luters, izdodot 95 tēzes ar aicinājumu uz disputu par grēku atlaižu tirdzniecību, aizsāka reformāciju. Pēc 1530. gada atsevišķā Luterāņu baznīca kļuva par oficiālo reliģiju daudzās Vācijas zemēs. Lutera mācībā izplatījās visā impērijā, to atbalstīja daļa vācu firstu un brīvpilsētu.

Mārtiņš Luters (1483 – 1546), Protestantu reformācijas aizsācējs

Šmalkaldenes savienība

Svētās Romas impērija sastāvēja no daudzām mazākām valstīm. 1531. gada 27. februārī Hesenes kūrfirsts Filips I un Saksijas kūrfirsts Johans Frederiks I, tā laika divi ietekmīgākie protestantu vadītāji, izveidoja Šmalkaldenes savienību. Tā tika dibināta kā apvienība, kuras mērķis bija kopā nodrošināties pret iespējamu ķeizara Kārļa V uzbrukumu. Savienība drīz kļuva par politisku kustību, jo atdalīšanās no katoļu baznīcas deva ievērojamas ekonomiskas priekšrocības. 1535. gada decembrī savienībā ietilpa visas vācu valstis, kas atzina Augsburgas ticības apliecību, tādējādi par savienības loceklēm kļuva Anhalta, Virtemberga un Pomerānija, kā arī impērijas pilsētas Augsburga, Hannovere, Kemptene un Frankfurte pie Mainas. Sākotnēji savienību atbalstīja Francijas karalis Fransuā I, tomēr 1544. gadā viņš noslēdza mieru ar ķeizaru un pārtrauca atbalstīt savienību. 1538. gadā Dānija kļuva par Šmalkaldenes savienības sabiedroto. 1539. gadā savienībai pievienojās Brandenburgas markgrāfs, bet 1545. gadā Reinas pfalcgrāfs Frīdrihs III. 1544. gadā Dānija un Svētā Romas impērija noslēdza Špeieres vienošanos, kura noteica, ka dāņu karalis Kristiāns III uzturēs draudzīgas attiecības ar ķeizaru. 1546. gadā Kārlis V uzsāka Šmalkaldenes karu, lai apspiestu protestantismu. 1547. gada 24. aprīlī Kārļa V un pāvesta Pāvila III apvienotais karaspēks uzvarēja Mīlbergas kaujā, kurā tika sagūstīti vairāki Šmalkaldenes savienības vadoņi, tostarp, dibinātāji Filips I un Johans Frederiks I. Trīsdesmit uzvarēto pilsētu iedzīvotājiem vajadzēja atgriezties katoļticībā, taču realitātē tas nenotika. Pēc šīs kaujas tikai divas pilsētas turpināja pretoties. Vairāku Šmalkaldenes savienības dalībvalstu firsti un reformatori bēga uz Angliju, kur viņi tieši ietekmēja angļu protestantisma attīstību. 1555. gadā noslēdza Augsburgas miera līgumu saskaņā ar kuru impērijas luteriskās kārtas ieguva vienlīdzīgas tiesības ar katoliskajām kārtām un katras zemes valdnieks varēja noteikt valdošo konfesiju savā teritorijā.

Trīsdesmitgadu karš

Reliģisko konfliktu dēļ sākās Trīsdesmitgadu karš (1618–1648), kura rezultātā visvairāk tika izpostītas vācu zemes. Iedzīvotāju skaits vācu zemēs samazinājās par 30%. Vestfālenes miera līgums (1648) pārtrauca reliģijas karu starp vācu zemēm, impērijai sadaloties protestantu un katoļu blokos. No aptuveni 1740. gada Vācijas vēsturē dominēja Hābsburgu monarhijas un Prūsijas Karalistes konflikti. 1806. gadā, Napoleona karu rezultātā iestājās Svētās Romas impērijas sabrukums.

Vācu Savienība un revolūcija (1814–1871)

Frankfurtes parlaments 1848. gadā

Vīnes kongresā, kurš tika sasaukts pēc Napoleona sakāves 1814. gadā, tika dibināta Vācu Savienība (Deutscher Bund), brīva savienība no 39 suverēnām valstīm. Domstarpības par atjaunošanas politiku daļēji noveda pie liberālu kustību izvirzīšanās, vienotības un brīvību pieprasīšanas. Tomēr tam sekoja brīvību apspiešana no austriešu valstvīra Klemensa Meterniha. 1833. gadā tika izveidota Vācu Muitas Savienība (Zollverein), kas veicināja ekonomisko vienotību Vācijas zemēs. Šī perioda laikā daudzi vācieši iespaidojās no Franču revolūcijas ideāliem, kā rezultātā nacionālisms kļuva par vērā ņemamu spēku, it īpaši jaunu intelektuāļu vidū. Pirmo reizi melnā, sarkanā un zelta krāsa, kuras vēlāk kļuva par nacionālo simbolu krāsām, tika izvēlētas, lai simbolizētu kustību.

Kad 1848. gada revolūcijas rezultātā izveidojās Francijas Republika, tās iespaidā sākās revolūcija arī vācu zemēs. 1848. gada maijā Frankfurtē sanāca 585 vācu tautas pārstāvji, lai izdotu visas Vācijas satversmi un ievēlētu nacionālo valdību. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV tika piedāvāts ķeizara tituls ar ierobežotām pilnvarām, taču viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju. Tomēr Prūsijas un citu vācu valstu monarhi piekāpās revolucionāru liberālajām prasībām, turpmāk viņi bija saistīti ar satversmēm un likumdošanas varu dalīja ar parlamentiem.

Prūsijā samilza konflikts starp karali Vilhelmu I un arvien liberālāko parlamentu, kā rezultātā, 1862. gadā karalis par Prūsijas premjerministru iecēla Oto fon Bismarku, kurš bija karalim apsolījis parlamenta varas ierobežošanu. 1864. gadā Bismarks veiksmīgi vadīja karu pret Dāniju, pēc kura Dānija bija spiesta atdot Prūsijai Šlēsvigu un Holšteinu. Prūsijas uzvara 1866. gadā notikušajā Austrijas-Prūsijas karā ļāva viņam izveidot Ziemeļvācijas savienību (Norddeutscher Bund), kurā netika iekļauta Austrijas Impērija, agrāk vadošā vācu zeme, lai pasargātu pārējās vācu firstistes no tās ietekmes.

Vācijas Impērija (1871–1918)

Vācijas Impērijas dibināšana Versaļas pilī. Bismarks ir redzams attēla centrā, baltā uzvalkā

1870. gadā Bismarks izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu. 1871. gadā Francija tika sakauta un 18. janvārī Versaļas pilī tika pasludināta Vācijas Impērija. Vācijas apvienošana notika balstoties uz Prūsijas Karalisti- par ķeizaru kļuva Prūsijas karalis Vilhelms I no Hoencollernu dinastijas, savukārt par galvaspilsētu tika pasludināta Berlīne. Vācijas Impērijā tika iekļautas visas vācu zemes, izņemot Austriju (Kleindeutschland — 'Mazā Vācija'). Sākot ar 1884. gadu Vācija izveidoja dažas kolonijas arī ārpus Eiropas.

Vācijas Impērijas karte (1871–1918), dominējošā Prūsijas Karaliste iekrāsota zilā krāsā

Gründerzeit periodā, kas sekoja pēc Vācijas apvienošanas, ķeizara Vilhelma I ārpolitka, federālo zemju saliedēšana, Francijas izolācija diplomātiskā nozīmē, kā arī izvairīšanās no kariem nodrošināja Vācijai vērā ņemamas nācijas stāvokli. Vilhelma II valdīšanas laikā Vācija tāpat kā citas Eiropas lielvaras uzsāka imperiālisku vadības kursu, kā rezultātā tai radās domstarpības ar kaimiņvalstīm. Īpaši par to, ka Francija izveidoja jaunas attiecības un noslēdza vienošanos ar Apvienoto Karalisti un vēlāk arī ar Krievijas Impēriju. Vācija, izņemot kontaktus ar Austroungāriju, pati kļuva par izolētu valsti.

Vācija imperiālisma laikā pievienojās daudzām Eiropas valstīm un arī izteica pretenzijas uz savu daļu no Āfrikas. 1884. gadā Berlīnes konferencē Āfrika tika sadalīta starp Eiropas lielvarām. Vācija arīdzan ieguva dažas teritorijas, tai skaitā, Vācu Austrumāfriku (mūsdienu Tanzānija, Burundi, Ruanda), Vācu Dienvidrietumāfriku (Namībija), Togolendu (Togo) un Kamerūnu. Cīņa par Āfrikas zemēm izraisīja saspīlētas attiecības starp Eiropas lielvarām un tas kļuva par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem.

1914. gada 24. jūnijā veiktais atentāts pret Austrijas kroņprinci izraisīja Pirmo pasaules karu. Vācija kā daļa no nesekmīgās Centrālo lielvalstu grupas cieta sakāvi no Antantes spēkiem vienā no visu laiku asiņainākajiem konfliktiem. 1918. gada novembrī notika Vācijas revolūcija, kuras rezultātā ķeizars Vilhelms II un visi valdošie vācu firsti tika gāzti no troņiem. Pamiers tika parakstīts 11. novembrī, kas iezīmēja arī kara beigas. 1919. gada jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt arī Versaļas miera līgumu. No līguma pārrunām pretēji tradicionālajai pēckara diplomātijai tika izslēgtas Centrālo lielvalstu intereses. Līgums Vācijā tika uztverts kā aizskarošs kara turpinājums, kas tika panākts ar citiem līdzekļiem, un tas tiek bieži pieminēts kā viens no nacisma uzplaukuma iemesliem.

Veimāras Republika (1919–1933)

1918. gada novembrī revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, ķeizars atteicās no troņa un tam sekoja cīņa par varu. 1919. gada aprīlī Bavārijā tika proklamēta Bavārijas padomju republika, kas galu galā cieta neveiksmi, atjaunojoties Vācijas kontrolei. Vardarbība beidzās ar republikas saglabāšanu, un 1919. gada 11. augustā ar prezidenta Frīdriha Eberta parakstu stājās spēkā Veimāras Konstitūcija.

Vācijas tautai ar tās politisko sistēmu un partiju izveidošanu parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem miera noteikumiem, kurus noteica Versaļas miera līgums, kā arī no biežajām valdību maiņām. Tās plašais labējais spārns (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) meklēja vaininiekus Vācijas zaudējumam Pirmajā pasaules karā ("dunča dūriens mugurā"). 1920. gada martā konservatīvie spēki veica nesekmīgu valsts apvērsumu pret Veimāras Republikas valdību.

Revolūcijas laikā zaudējot cīņā par varas iegūšanu, radikāli kreisie tomēr turpināja savu cīņu arī zem jaunās sistēmas. Vācijas Komunistu partija, kura tika dibināta 1918. gadā, nemitīgi turpināja augt arvien lielāka un lielāka. Populāra kļuva arī Vācijas Strādnieku partija (vēlāk zināma kā Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija jeb Nacistu partija). 1923. gada novembrī NSDAP neveiksmīgi mēģināja sagrābt varu Minhenē. No 1932. gada NSDAP kļuva par lielāko partiju parlamentā (1932. gada jūlija vēlēšanās tā ieguva 230 vietas no 608). Pret vienu otru jautājumu tai bieži vien bija dzēlīgi antagonistiska attieksme.

Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu. Pēc labējo spēku spiediena un neredzot alternatīvu, viņš 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla NSDAP Ādolfu Hitleru.

Trešais reihs (1933-1945)

Ādolfs Hitlers - Trešā reiha kanclers

1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ugunsgrēks, kas kļuva par pagrieziena punktu Veimāras Republikas pārtapšanā par Trešo reihu. Pēc šī notikuma tika izdots ārkārtas dekrēts un ātri tika atceltas galvenās demokrātiskās tiesības. Nacisti uzsāka cīņu pret opozicionāriem, kurus parstāvēja sociāldemokrāti un komunisti. Veicināšanas akts deva Hitlera vadītajai valdībai pilnu likumdošanas varu. Vienīgi Vācijas Sociāldemokrātu partija pēc ugunsgrēka balsoja pret šiem lēmumiem un komunistiem, bet saskaņā ar pieņemto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu viņi nevarēja iesniegt iebildumus. Vācija tika izveidota kā centralizēta totalitāra valsts, kuru vadīja tikai viena partija. Tas tika panākts ar vairākām izmaiņām likumdošanā, kā arī ar jaunu dekrētu pieņemšanu. Rūpniecība tika regulēta ar kvotu palīdzību un tā tika novirzīta uz kara preču ražošanu, kā rezultātā sākās militāra bruņošanās. 1936. gadā Vācija atguva kontroli pār Reinzemi, un tā bija viena no vairākām ekspansionistu ideju realizācijām, lai izveidotu Lielvāciju (Großdeutschland).

Berlīnes drupas pēc Otrā pasaules kara; Potsdamer Platz 1945. gadā

1939. gadā pieaugot nacionālisma, militārisma un teritoriālo jautājumu spriedzei, pateicoties ar Padomju Savienību noslēgtajam Molotova—Ribentropa paktam, Vācija Polijas kampaņas laikā okupēja Polijas rietumdaļu. Apvienotā Karaliste un Francija pieteica karu Vācijai, kas iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu Eiropā. Vācija un tās sabiedrotie ātri vien ieguva tiešu vai netiešu kontroli pār tuvākajām kaimiņvalstīm.

1941. gada 22. jūnijā Hitlers lauza noslēgto paktu ar PSRS un iebruka Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā Japāna uzbruka Pērlhārborai, un līdz ar to Vācija pieteica karu arī Savienotajām Valstīm. Lai gan vācu armijai sākotnēji izdevās okupēt Padomju Savienības rietumu daļu, Staļingradas kauja iezīmēja pagrieziena punktu karā. Pēc tās vācieši Austrumu frontē uzsāka atkāpšanos. Savukārt Rietumu frontē pagrieziena punkts bija D-diena, sabiedroto spēki izsēdās Normandijas piekrastē un ātri virzījās uz priekšu Vācijas okupētajā teritorijā. Drīz sekoja Vācijas sakāve un 1945. gada 8. maijā Sarkanā Armija okupēja Berlīni.

Trešā reiha represīvais režīms apspieda dažādas minoritātes, šķirojot cilvēkus pēc tautības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un citiem principiem. Nacistu represijās laikā tika nogalināti aptuveni 11 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji (puse no tiem bija no Polijas). Otrā pasaules kara un holokausta dēļ Eiropā gāja bojā kopā 35 miljoni iedzīvotāju.

Dalīšana un atkalapvienošana (1945–1990)

Vācija tika sadalīta divās valstīs. Rietumvāciju kontrolēja amerikāņi, briti un franči, bet Austrumvācija nonāca Padomju Savienības kontrolē

Kara rezultātā tika nogalināti gandrīz 10 miljoni vācu karavīru un civiliedzīvotāju. Aptuveni 15 miljoni vāciešu tika izraidīti no austrumu teritorijām, ko pēc kara Vācija zaudēja, un citām valstīm. Tika izpostītas vairākas lielas pilsētas. Atlikušā valsts teritorija un Berlīne tika sadalīta četrās Sabiedroto okupētajās zonās.

Rietumu sektori, kurus kontrolēja Francija, Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis, tika apvienoti 1949. gada 23. maijā, lai izveidotu Vācijas Federatīvo Republiku (Bundesrepublik Deutschland); 1949. gada 7. oktobrī Padomju kontrolētā zona kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (Deutsche Demokratische Republik). Neoficiāli šīs valstis tika sauktas attiecīgi par Rietumvāciju un Austrumvāciju. Arī Berlīne tika sadalīta Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu, savukārt par Rietumvācijas galvaspilsētu tika izvēlēta Bonna. Tomēr Rietumvācija deklarēja Bonnu kā galvaspilsētu tikai uz pagaidu laiku, lai uzsvērtu savu viedokli, ka divu valstu izveidošana ir mākslīgs status quo.

Rietumvācija, kura tika izveidota kā federāla parlamentāra republika ar "sociālu tirgus ekonomiku", izveidoja ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti un Franciju. No 1950. gadu sākuma valstī sākās ilgstoša ekonomiskā izaugsme (Wirtschaftswunder). 1955. gadā Rietumvācija iestājās NATO, kā arī 1958. gadā bija Eiropas Ekonomikas Kopienas dibinātājvalsts.

Berlīnes mūris pie Brandenburgas vārtiem neilgi pirms nojaukšanas 1989. gadā

Austrumvācija bija Austrumu bloka valsts zem PSRS politiskās un militārās kontroles, ko nodrošināja okupācijas spēki un Varšavas līgums. Lai gan tika apgalvots, ka tā ir demokrātiska valsts, politiskā vara piederēja komunistu kontrolētās Vācijas Sociālistiskās Vienotības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) elitei (politbirojam). Viņu varu nodrošināja slepenpolicija Stasi un dažādas partijas apakšorganizācijas katrā no sabiedrības sfērām. Savukārt iedzīvotāji vispārēji bija apmierināti ar zemajām preču cenām, kas bija visā valstī.^{[nepieciešama atsauce]} Valstī tika ieviesta padomju komandekonomika, bet vēlāk tā kļuva par Ekonomikas savstarpējas palīdzības padomes dalībvalsti. Lai gan Austrumvācijas propaganda tika pamatota ar labumiem, ko sniedz valsts sociālās programmas, kā arī Rietumvācijas draudi iebrukumam, daudzi tās pilsoņi skatījās rietumu virzienā tās politiskās brīvības un ekonomiskās labklājības dēļ. Berlīnes mūris, kas tika uzbūvēts 1961. gadā, lai apstādinātu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumvāciju, kļuva par Aukstā kara simbolu.

Saspīlējums starp Austrumu un Rietumu Vāciju samazinājās 1970. gadu sākumā pēc kanclera Villija Branta Ostpolitik, kurā de facto tika pieņemti Vācijas teritoriālie zaudējumi Otrā pasaules kara laikā.

1989. gada 2. maijā Ungārija sāka demontēt žogu uz robežas ar Austriju un 11. septembrī atvēra robežu, kas izraisīja tūkstošiem austrumvāciešu izceļošanu uz Rietumvāciju caur Ungāriju un Austriju. Šiem notikumiem bija postoša ietekme uz Austrumvāciju, kur sākās masu demonstrācijas. Novembrī Austrumvācijas iestādes negaidīti atvieglināja ierobežojumus uz robežām, kas ļāva Austrumvācijas iedzīvotājiem doties tieši uz Rietumvāciju. Robežu atvēršana paātrināja Austrumvācijas reformu procesu. 1990. gada 18. martā sarīkotajās pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās uzvarēja "Alianse Vācijai", kura iestājās par Vācijas apvienošanos. Rezultātā gadu vēlāk, 1990. gada 12. septembrī, tika noslēgts Divi plus četri līgums, kurā tika iekļauts, ka četras okupācijas varas atsakās no savām tiesībām, un Vācija pilnībā ieguva suverinitāti. Vācijas atkalapvienošanās pilnībā tika pabeigta 1990. gada 3. oktobrī, kad Rietumvācijai tika pievienotas visas piecas Austrumvācijas federālās zemes.

Berlīnes republika un integrācija ES (1990-)

Balstoties uz Bonnas-Berlīnes paktu, 1994. gada 10. martā parlaments apstiprināja Berlīni par vienotās valsts galvaspilsētu, bet Bonna ieguva unikālu statusu - tā kļuva par federālo pilsētu (Bundesstadt), saglabājot dažas no federālajām ministrijām. Valdības pārvietošana uz Berlīni tika pabeigta 1999. gadā.

Kopš atkalapvienošanas Vācijai ir bijusi nozīmīga loma gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Vācija sūtīja gan miera uzturēšanas spēkus uz Balkāniem, kur 1999. gadā norisinājās NATO uzbrukums Dienvidslāvijai, gan arī savus bruņotos spēkus kā daļu no NATO uz Afganistānu, kur viņu uzdevums bija nodrošināt stabilitāti valstī, kad tika gāzts Taliban režīms. Šī armijas izvietošana Afganistānā bija strīdīga, jo kopš kara Vācijai tika noteikts izvietot karaspēku kāda teritorijā tikai lai aizstāvētos nevis uzbruktu. Karaspēka izvietošana citu valstu teritorijā tika uztverta kā aizsardzības nodrošināšana, kuru parlaments apstiprināja kā legalizētu dalību miera uzturēšanas kontekstā.