Gustavs Zemgals

Gustavs Zemgals
	2. Latvijas Valsts prezidents
	Amatā; 1927. gada 8. aprīlis — 1930. gada 9. aprīlis
Premjerministrs	Marģers Skujenieks; Pēteris Juraševskis; Hugo Celmiņš
Priekštecis	Jānis Čakste
Pēctecis	Alberts Kviesis
	Latvijas Republikas finanšu ministrs
	Amatā; 1931. gada 11. decembris — 1932. gada 20. februāris
Prezidents	Alberts Kviesis
Premjerministrs	Marģers Skujenieks
Priekštecis	Jānis Annuss
Pēctecis	Marģers Skujenieks
	Latvijas Republikas apsardzības ministrs
	Amatā; 1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Zigfrīds Anna Meierovics
Priekštecis	Jānis Goldmanis
Pēctecis	Jānis Ducens
	Rīgas pilsētas galva
	Amatā; 1919. gada 4. jūlijs — 1920. gada 3. februāris
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Voldemārs Pusulls
Pēctecis	Andrejs Frīdenbergs
	Amatā; 1918. gada 3. decembris — 1919. gada 2. janvāris
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Pauls Hopfs
Pēctecis	Sīmanis Berģis
	Amatā; 1917. gada 23. aprīlis — 1917. gads
Priekštecis	Vilhelms Roberts fon Bulmerinks
Pēctecis	Pauls Hopfs
Dzimšanas dati	1871. gada 12. augustā; Džūkstes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1939. gada 6. janvārī (67 gadu vecumā); Rīga, Latvija
Apglabāts	Rīgas Meža kapi
Politiskā partija	Latviešu demokrātiskā partija; Latviešu radikāldemokrātiskā partija
Tēvs	Jānis
Dzīvesbiedrs(-e)	Emīlija
Bērni	Pauls, Anna
Profesija	Jurists
Augstskola	Maskavas Universitāte

Gustavs Zemgals (dzimis 1871. gada 12. augustā, miris 1939. gada 6. janvārī) bija otrais Latvijas Valsts prezidents.^[1]

Izcelsme un izglītība

G. Zemgals dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagasta "Odiņu" mājās (tagad mājas saucas "Brātiņi") amatnieka ģimenē. Drīz G. Zemgala vecāki pārcēlās uz Aizputes apriņķa Upesmuižu, kur viņš sāka mācīties Sakas pagasta skolā.

Izglītību G. Zemgals turpināja iegūt Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, bet pēc tam beidza Maskavas Universitātes juridisko fakultāti. Pirms valsts eksāmeniem viņš kā savvaļnieks iestājās militārajā dienestā. Pēc pusotra gada dienesta armijā G. Zemgals tika ieskaitīts rezervē kā rezerves leitnants (praporščiks). 1899. gadā viņš pabeidza universitāti, iegūdams cand. iur. grādu, un Rīgā uzsāka darbu kā zvērināta advokāta palīgs pie advokāta V. Beķera. G. Zemgals darbojās arī amatnieku un strādnieku biedrībās "Jonatāns" (1901. gadā viņš kļuva par tās priekšnieku), "Ziemelis" un "Torņakalns", kā arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā "Jaunais teātris" u.c.

Sākoties Krievijas—Japānas karam, G. Zemgalu 1904. gadā mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos Austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu un tika paaugstināts par kapteini. Gustavs Zemgals bijis akadēmiskās vienības "Austrums" biedrs un Latvijas Rotari kluba loceklis mūža garumā.^[2]

Politiskā darbība pēc 1905. gada

Pēc demobilizācijas 1905. gadā G. Zemgals piedalījās jauna, liberāla un sociālistiska laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" izveidē un kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru. Redaktora amatu viņš ieņēma arī "Jaunās Dienas Lapas" pēctecī — laikrakstā "Mūsu Laiki". 1907. gada 31. jūlijā Rīgas apgabaltiesa G. Zemgalam par viņa darbību "Mūsu Laikos" piesprieda trīs mēnešus aresta vai 300 rubļu lielu naudas sodu. 1905. gadā kopā ar Arvedu Bergu, Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskiem darbiniekiem viņš nodibināja Latviešu demokrātisko partiju. No 1912. līdz 1914. gada beigām G. Zemgals darbojās žurnāla "Domas" redakcijā, oficiāli ieņemdams tā atbildīgā redaktora amatu, lai arī faktiskais redaktors bija literatūrkritiķis Ērmanis Pīpiņš. Pirmā pasaules kara sākumā G. Zemgals atkal tika mobilizēts un ieskaitīts Tērbatā dislocētajā 356. Vidzemes kājnieku pulkā, bet vēlāk nosūtīts uz Somiju. 1916. gadā G. Zemgala vienību pārcēla uz Kronštati.

Sākoties Februāra revolūcijai, viņš kopā ar ģimeni pameta savu dienesta vietu Kronštatē un sākotnēji devās uz Tērbatu, no kurienes atgriezās Rīgā. Pildīja Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja pienākumus.

1917. gada 23. aprīlī G. Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Īsu brīdi viņš bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks. 1917. gada rudenī Rīgas pagaidu padome G. Zemgalu atkārtoti ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Šajā laikā viņš darbojās Latviešu radikāldemokrātiskajā partijā.

Latvijas Republikas dibināšanas posms

1918. gadā G. Zemgals iesaistījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbībā, kur pārzināja okupēto Latvijas apgabalu lietas, kā arī pildīja LPNP sakarnieka funkcijas ar Demokrātisko bloku. No radikāldemokrātu partijas viņš tika deleģēts Tautas padomē un vēlāk tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāja otro biedru. Ieņemot šo amatu, viņš 1918. gada 18. novembrī vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi. 3. decembrī G. Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju.

Tuvojoties lieliniekiem, Tautas padome savu priekšsēdētāju Jāni Čaksti kopā ar viņa biedru G. Zemgalu deleģēja uz ārzemēm Latvijas interešu aizstāvēšanai, un 2. janvārī viņi kopā ar dažiem Tautas padomes locekļiem un Pagaidu valdības ministriem ar angļu kara kuģi "Princese Margareta" devās uz Kopenhāgenu. Jau 1919. gada martā G. Zemgals atgriezās Latvijā, kur Liepājā centās restitutēt Tautas padomi tās agrākajā sastāvā. 13. maijā Tautas padome viņa vadībā gatavojās atkal formāli pārņemt politisko varu Latvijā, taču G. Zemgalu kopā ar Erastu Biti, Ansi Buševicu, Frici Menderu un Robertu Kroderu it kā par vācu pēc 16. aprīļa puča ieceltā ministru prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanu apcietināja vācu 1. gvardu rezerves divīzijas komandieris ģenerālis Tīde.

Pēc atgriešanās Rīgā G. Zemgalu 4. jūlijā atkal ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Viņš tika ievēlēts arī par Tautas padomes viceprezidentu.No Demokrātiskā centra Zemgales saraksta G. Zemgals tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, bet atteicās no mandāta un turpināja darbību kā zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs. G. Zemgals Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku sarakstā kandidēja 1. Saeimas vēlēšanās. Jānim Čakstem noliekot deputāta mandātu sakarā ar viņa ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidentu, kā nākamais kandidāts no saraksta Saeimā nonāca G. Zemgals (1921—1923).

No 1921. gada 15. jūnija līdz 1923. gada 26. janvārim G. Zemgals bija apsardzības ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. Pēc ministra amata atstāšanas viņš, sākot ar 1924. gada martu, Rīgā darbojās kā notārs, AS "Rīgas starptautiskā banka" padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs un AS "Valmieras šaursliežu dzelzceļš" valdes loceklis. Ar sievu un diviem bērniem dzīvoja Rīgā, Kr. Barona ielā 3, kā arī vasarnīcā Mežaparkā (Hamburgas ielā 16).^[3]

Latvijas Valsts prezidentūra

Pēc pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gada 8. aprīlī, kad ne Zemnieku savienības, ne sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, G. Zemgalu 56 gadu vecumā ievēlēja par prezidentu.^[4]

Atrodoties Valsts prezidenta amatā, 1927. gadā, laikposmā no 27. līdz 28. maijam, G. Zemgals uzturējās oficiālā vizītē Zviedrijā, bet tā paša gada 29. jūnijā Latvijā uzņēma Zviedrijas karali Gustavu V. Savā prezidentūras laikā G. Zemgals gandrīz nemaz neiejaucās likumdevēja darbībā — tikai vienu reizi viņš nosūtīja likumprojektu atkārtotai caurlūkošanai. Savukārt savas tiesības apžēlot notiesātos Zemgals izmantoja diezgan plaši — prezidentūras laikā viņš apžēloja 648 personas, no tām 172 — pilnīgi, 471 — sodu mīkstinot, bet 5 — atjaunojot viņu tiesības pēc soda izciešanas.

G. Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada 9. aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās.

Politiskās darbības beigu posms

Pēc prezidenta posteņa atstāšanas G. Zemgals turpināja politisko darbību un kā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku bloka kandidāts (1. numurs sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos) tika ievēlēts 4. Saeimā (1931—1934), kur kļuva par ārlietu, kā arī finanšu, tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli. No 1931. gada 27. marta līdz 1932. gadam viņš bija finanšu ministrs. 1933. gadā G. Zemgalu ievēlēja par Baltijas ūnijas prezidentu.

Ģimene

No 1908. gada bijis precējies ar Emīliju Zemgals (dzimusi Tīdens; 1880-1928).^[5] Meita Anna Zemgals (precējusies Ūdre; 1909-1999, ASV), vīrs jurists Aleksandrs Ūdris (1902—1978).^[6] Dēls — jurists Pauls Zemgals (1911-1977, Zviedrijā), precējies ar Dailu Zemgalu (dzimusi Čakste; 1909-2004, Zviedrijā), Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes meitu.^[7]

Dzīves pēdējie gadi

Trīsdesmito gadu sākumā G. Zemgals pievērsās arī publicistikai, galvenokārt publicēdamies laikrakstā "Jaunākās Ziņas".

G. Zemgals mira 1939. gada 6. janvārī un tika apbedīts Rīgas Meža kapos. 1990. gada 12. augustā pie Džūkstes pagasta "Brātiņiem" G. Zemgalam atklāts piemineklis. 2016. gadā piemineklis pārvietots uz Džūkstes centru (Piemiņas parku) un 2016. gada 12. augustā no jauna iesvētīts.^[8]

Apbalvojumi

1924. gada 19. novembrī G. Zemgals apbalvots ar Francijas Goda Leģiona ordeni, komandiera šķiru.^[9]

1926. gada 16. novembrī G. Zemgals apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929. gada 9. novembrī — I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

Skatīt arī

1927. gada Latvijas prezidenta vēlēšanas

Atsauces

↑ Rihards Treijs. Prezidenti : Latvijas valsts un ministru prezidenti (1918-1940). Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
↑ Rihards Treijs. «Latvijas valsts un tās vīri - Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"- Latvijas Vēstnesis». Latvijas Vēstnesis (latviešu), 1998-03-27. Skatīts: 2024-05-28.
↑ Vija Grunte. Ko vēstī ienākumu paziņojumi: par Gustavu Zemgalu, Raini, Kārli Ulmani u.c. // Latvijas Arhīvi. 2006. Nr.1.^{[novecojusi saite]}
↑ Prezidentu «zīlēšanas» starpkaru Latvijā Arhivēts 2007. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē., apollo.lv
↑ [1] Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Tautas Žurnāls Visiem. — 1928. gada 13. jūlijs
↑ Anna Ūdre, dzimusi Zemgala, mūžībā. — Laiks. — 1999. gada 12. jūnijs
↑ Laiks. — 1977. gada 6. jūlijs
↑ «Džūkstē iesvēta pieminekli Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. augustā. Skatīts: 2017. gada 30. maijā.
↑ Rīgas Ziņas. 1925. gada 16. martā. 1. lpp.

Ārējās saites

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Vilhelms Roberts fon Bulmerinks	Rīgas pilsētas galva 1917., 1918., 1919.-1920.	Pēctecis: Andrejs Frīdenbergs
Priekštecis: Jānis Čakste	Latvijas Valsts prezidents 1927. gada 8. aprīlis — 1930. gada 9. aprīlis	Pēctecis: Alberts Kviesis

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gustavs Zemgals

[treijs-1] Rihards Treijs. Prezidenti : Latvijas valsts un ministru prezidenti (1918-1940). Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.

[2] Rihards Treijs. «Latvijas valsts un tās vīri - Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"- Latvijas Vēstnesis». Latvijas Vēstnesis (latviešu), 1998-03-27. Skatīts: 2024-05-28.

[3] Vija Grunte. Ko vēstī ienākumu paziņojumi: par Gustavu Zemgalu, Raini, Kārli Ulmani u.c. // Latvijas Arhīvi. 2006. Nr.1.^{[novecojusi saite]}

[4] Prezidentu «zīlēšanas» starpkaru Latvijā Arhivēts 2007. gada 27. septembrī, Wayback Machine vietnē., apollo.lv

[5] [1] Arhivēts 2013. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē. Tautas Žurnāls Visiem. — 1928. gada 13. jūlijs

[6] Anna Ūdre, dzimusi Zemgala, mūžībā. — Laiks. — 1999. gada 12. jūnijs

[7] Laiks. — 1977. gada 6. jūlijs

[8] «Džūkstē iesvēta pieminekli Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. augustā. Skatīts: 2017. gada 30. maijā.

[9] Rīgas Ziņas. 1925. gada 16. martā. 1. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]