Hercogs

Hercogs (vācu: Herzog, franču: Duc, angļu: Duke, itāļu: Duca, krievu: Герцог) ir aristokrātisks tituls, ko lieto vai nu suverēns monarhs, hercogistes valdnieks vai arī karaļa/imperatora vasalis, rangā nākamais aiz karaļa. Sieviešu dzimtē — hercogiene (Her Grace The Most Noble Duchess). Sākotnēji senajiem ģermāņiem vēlēts karadraudzes vadītājs, agro viduslaiku laikā cilts vadonis. Absolūtās monarhijas laikā augstākais aristokrātijas tituls, pēc ranga līdzvērtīgs princim vai kņazam.

Anglijā hercogi pielīdzināti otrās pakāpes prinčiem (His Grace The Most High, Noble and Potent Prince), kas rangā ir zemāki tikai par karaliskajā dinastijā dzimušiem "asins prinčiem" (Prince Sang Royal), bet augstāk esoši par marķīziem.

Itālijā suverēnie hercogi bija "viņa augstība“ (Sua Altezza) kopš 1630. gada. Vācu zemēs kopš 1825. gada dēvējās par "viņa/viņas gaišība" (Seine/Ihre Durchlaucht), bet no 1844. gada - "viņa/viņas augstība“ (Seine/Ihre Hoheit). Spānijā hercogi un karalistes grandi tika dēvēti par "izcilajiem senjoriem“ (El Excelentísimo Señor).

Erchercogs

Erchercogs (vācu: Erzherzog, angļu: Archduke) - rangā zemāks par kūrfirstu un karali, taču augstāks par hercogu. Pirmo reizi tituls pieminēts Austrijas hercoga Rūdolfa IV (1358.-1365.) izveidotajā it kā 1156. gadā Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora Fridriha I Barbarosas Austrijas hercogiem piešķirtajā privilēģiju sarakstā „Privilegium Maius”. Kaut arī imperators to neatzina, jau Austrijas hercogs Ernsts (1406.-1424.) sāka dēvēties par "erchercogu". Oficiāli tituls tika atzīts ap 1458. gadu, kad imperators Fridrihs III to piešķīra savam jaunākajam brālim Albrehtam VI. Sākot ar XVI gs. titulu sāka izmantot ne tikai Austrijā, bet arī citos Hābsburgu dinastijas karaļnamos, lai nošķirtu karaliskās asins prinčus un princeses no nekaraliskiem hercogiem.

Lielhercogs

Lielhercogs — (vāc. Großherzog, angl. Grand duke) absolūti suverēns monarhs, pēc ranga līdzvērtīgs lielkņazam un karalim (ja vien šis lielhercogs nav kāda karaļa vasalis). Pirmais šādu titulu no pāvesta Pija V saņēma Florences hercogs Kozimo I dei Mediči 1569. gadā. Pēc Vīnes kongresa šis tituls piederēja Hesenes, Badenes, Saksijas-Veimāras, Mēklenburgas-Švērīnas, Mēklenburgas-Štrēlicas, Oldenburgas, Luksemburgas hercogiem, Prūsijas karalim kā Lejasreinas un Poznaņas lielhercogam, Austroungārijas imperatoram kā Krakovas lielhercogam.

Hercogi Latvijā

Pirmo reizi Latvijas vēsturē hercoga tituls lietots Indriķa Livonijas hronikas tekstā, vēstot par zemgaļu hercoga Viestura (Viesthardus, dux Semigallorum) pret Gaujas līviem vērsto 1205. gadā noslēgto militāro savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.^[1] Pēc Zemgales valsts pakļaušanas šo titulu lietoja arī Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins kādā 1323. gada dokumentā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie). Pēc Livonijas ordeņa padošanās un Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra Livonijas ordeņa mestram hercoga titulu (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu: Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog). Hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gada 28. martā atteicās no troņa un titula par labu Krievijas Impērijai, tomēr viņa pēcteči saglabāja mantojamu prinča titulu. Kad 1918. gada 22. septembrī tika proklamēta Apvienotā Baltijas hercogiste, tās hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.