Sibīrijas guberņa

Sibīrijas guberņa bija Krievijas caristes, vēlāk Krievijas Impērijas administratīvi teritoriālā vienība, kas bija izveidota 1708. gadā un likvidēta 1782. gadā. Līdz 1727. gadam Sibīrijas guberņā ietilpa arī Permas un Vjatkas zemes uz rietumiem no Urāliem. Mūsdienās bijušās Sibīrijas guberņas teritorijā atrodas Urālu federālā apgabala un Sibīrijas federālā apgabala zemes.

Vēsture

1547. gadā Krievijas cariste pakļāva Permas zemi, kas 1582. gadā kļuva par bāzi atamana Jermaka vadīto kazaku iebrukumam Sibīrijas hanistē. 1586. gadā krievi uzcēla Tjumeņas cietoksni, vēlāk Toboļskas, Taras, Berjozovas un Obdorskas cietokšņus. 1621. gadā Toboļska kļuva par Krievijas pareizticīgo baznīcas Sibīrijas bīskapijas centru.

Sibīrijas guberņu izveidoja 1708. gadā pēc Pētera I īstenotās Krievijas caristes administratīvās reformas kopā ar Ingrijas, Kijivas, Maskavas, Smoļenskas, Kazaņas, Azovas un Arhangelogorodas guberņām.

1719. gadā guberņu sadalīja Vjatkas, Soļikamskas un Toboļskas provincēs. 1724. gadā Toboļskas provinci sadalīja Jeņisejskas, Irkutskas un Tobolskas provincēs. 1727. gadā Vjatkas un Soļikamskas provinces pievienoja Kazaņas guberņai. 1736. gadā no Sibīrijas guberņas atdalīja Irkutskas provinci. 1737. gadā izveidoja Isetas provinci, kuru 1744. gadā pievienoja jaundibinātajai Orenburgas guberņai. 1764. gadā izveidoja Irkutskas guberņu.

1782. gadā Sibīrijas guberņu likvidēja un sadalīja Tobolskas un Kolivaņas vietniecībās. 1796. gadā atjaunoja Toboļskas guberņu ar 16 apriņķiem.