Tadžikistāna

Tadžikistānas Republika
Tadžikistānas Republika Ҷумҳурии Тоҷикистон ; Jumhurii Tojikiston
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Surudi Milli;
	Location of Tajikistan
Galvaspilsēta; (un lielākā pilsēta)	Dušanbe; 38°33′N 68°48′E / 38.550°N 68.800°E
Valsts valodas	tadžiku valoda
Iekšējās saziņas; valoda	krievu valoda
Valdība	Unitāra prezidentāla republika
Neatkarība
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2008. gada aprēķins
Džini koef. (2004)	33,59 (vidējs)
TAI (2007)	▲ 0,688 (vidējs) (127.)
Valūta	Somoni (TJS)
Laika josla	TJT (UTC+5)
Interneta domēns	.tj
ISO 3166-1 kods	762 / TJK / TJ
Tālsarunu kods	+992
1	Aptuvens Tadžikistānas Valsts Statistikas komitejas novērtējums, 2008; rangs balstīts uz ANO 2005. gada datiem.

Tadžikistānas Republika (tadžiku: Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Tadžikistānai ir 430 km robeža ar Ķīnu, 870 km ar Kirgizstānu, 1161 km ar Uzbekistānu, 1331 km ar Afganistānu. Kalni aizņem 93% valsts teritorijas un vairāk nekā puse valsts atrodas vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tadžikistānā ir vairāk nekā 1300 ezeri un tai ir Centrālāzijas lielākās ūdens rezerves.^[7] Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām, daļēji tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš.

Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c.

1924. gadā PSRS valdība, lai novērstu Centrālāzijas tjurku tautu un musulmaņu vienotību, sāka veidot jaunas nacionālās republikas, sadalot savstarpēji radniecīgos kazahus, kirgīzus, uzbekus un turkmēņus. Tadžiki, kas vienīgie bija irāņu tauta, sākotnēji saņēma autonomu republiku Uzbekijas PSR sastāvā. Tadžiku Buhāra un Samarkanda palika Uzbekijā, taču 1929. gadā izveidojoties Tadžikijas PSR, tā saņēma Hudžandas pilsētu. Uzbekijā palikušos tadžikus spieda asimilēties un kļūt par uzbekiem. Jaunizveidotajā republikā sāka veidoties tadžiku nācija. Pēc kolektivizācijas sākšanās Tadžikijā paplašināja kanālu sistēmu, un attīstīja kokvilnas audzēšanu.^[7]

Vēsture

Kopš 550. gada p.m.ē. Tadžikistāna pilnīgi vai daļēji ietilpa dažādu valstu sastāvā. Tās senākā vēsture ir cieši saistīta ar Irānas un Afganistānas vēsturi. Senākie iedzīvotāji saki un sarmati runājuši skitu valodās un vēl pirms 1000. gada p.m.ē. izceļoja uz Senās Persijas un Senās Indijas teritorijām. Mūsdienu tadžiku vēsturnieki raksta, ka indoāriešu valodās runājošie zemes pirmiedzīvotāji savu zemi dēvējuši par "āriešu valsti" (Aryānam vaedža), Ahemenīdu impērijas laikā par Aryānam Xšaθram.^[8]^[9]^[10]

Persiešu un helēņu valstis

Pamatraksts: Senā Persija

Ahemenīdu impērija (550.—330. p.m.ē.)
Maķedonijas lielvalsts (331.—323. p.m.ē.)
Grieķu Baktrija (250.—125. p.m.ē.)
Partas lielvalsts (ap 150.p.m.ē—224)
Kušānu valsts (ap 30. — 375. m.ē.)
Eftalītu (balto huņņu) valsts (ap 457.—565.)
Sasanīdu impērija (224.—651.)

Islāma valstis

Umajādu kalifāts (661—750)
Abāsīdu kalifāts (750—1258)
Gaznevīdu valsts (963—1187)
Seldžuku valsts (1037—1194)
Horezmšahu lielvalsts (1077—1231)
Juaņu impērija (1220—1370)
Timurīdu lielvalsts (1370—1506)
Buhāras hanu un emīru dinastijas: Šeibanīdi, Aštarhanīdi, Mangiti (1500—1920)
Kokandas haniste (ziemeļdaļā, 1709–1876)

Padomju valstis

1918. gada februārī boļševiki likvidēja Kokandas autonomiju, aktivizējās basmaču kustība. 1921. gada martā Sarkanā armija ieņēma Dušanbi. 1922. gadā boļševiki apspieda basmaču pretestību, krita Envers pašā, taču pretestība turpinājās vēl līdz 1926. gadam. No 1921. līdz 1926. gadam 250 000 tadžiku un uzbeku bēga uz Afganistānu. 1924. gada septembrī sākās nacionālo republiku veidošana Krievijas Turkestānā. Sākotnēji izveidoja Buhāras SPR (1924), tad Tadžiku APSR (1924—1929), kuras sastāvā 1925. gada janvārī izveidoja Kalnu Badahšānas autonomo apgabalu, kas aizņem gandrīz pusi Tadžikistānas teritorijas. 1926. gadā sākās pāreja no arābu alfabēta uz latīņu alfabētu. 1929. gadā atklāja Termezas – Dušanbes dzelzceļu.

1929. oktobrī izveidoja atsevišķu Tadžikijas PSR. 1929. gadā sākās kolektivizācija, desmiti tūkstoši tadžiku un uzbeku bēga uz Afganistānu. 1934. gadā uzņēma pirmo filmu tadžiku valodā. 1940. gadā notika pāreja no latīņu alfabēta uz kirilicu. No 1941. gada vairāk nekā 200 000 tadžiku karoja Otrajā pasaules karā Sarkanās armijas rindās. 1949. gada 10. jūlija zemestrīcē gāja bojā ap 29 000 cilvēku. 1960. gadā sāka raidīt Dušanbes TV. 1979. pabeidza Nurekas HES celtniecību. 1990. gada februārī Dušanbē sākās ielu protesti pret padomju varu, augustā nodibināja Tadžikistānas Demokrātisko partiju.

Pēc neatkarības pasludināšanas

Pēc Augusta puča Tadžikistāna 1991. gadā pasludināja neatkarību. Novembrī bijušo komunistiskās partijas vadītāju Rahmonu Nabijevu ievēlēja par valsts prezidentu. 1992. gada maijā sākās sadursmes ar opozīciju, iesākot pilsoņu karu. Septembrī Nabijevu atlaida no amata un novembrī par parlamenta priekšsēdētāju un valsts galvu ievēlēja vidējā līmeņa komunistu Emomalī Rahmonu. Kopš pilsoņu kara beigām Rahmonova valdība nepārtraukti veic bijušo bruņoto vienību komandieru, islāma aktīvistu un opozīcijas pārstāvju arestus un tiesas.^[7] 2000. gadā Tadžikistānā oficiāli izveidoja Krievijas armijas bāzi.

1999. gadā Tadžikistāna parakstīja robežlīgumu ar Ķīnu, atsakoties no apmēram 200 km² lielas teritorijas Pamira kalnos, bet 2002. gadā piekrita atdot 1158 km² lielu robežteritoriju, robežas demarkācijas protokolu 2011. gadā ratificēja Tadžikistānas parlaments.^[11]

Administratīvais iedalījums

Tadžikistānas administratīvais iedalījums veidojas no dažādu pakāpju administratīvajām vienībā. Daļa valsts teritorijas ir nodalīta pirmās pakāpes administratīvajās vienībās — viens autonomais vilojats (Kalnu Badahšāna) un divi vilojati (Hatlona un Sugda), kā arī valsts galvaspilsēta Dušanbe. Otrās pakāpes administratīvajās vienībās — rajonos (nohijās, ноҳия) un apgabala pakļautības pilsētās (шаҳр) — iedalās kā vilojati, tā arī vilojatos neiekļautā teritorija — republikas pakļautības rajoni. Trešās pakāpes administratīvā iedalījuma vienības ir pilsētas (шаҳр), ciemati (шаҳрак) un lauku kopienas (ҷамоати деҳот).

Administratīvā vienība	Tadžiku nosaukums	Centrs	Rajoni	Apgabala pilsētas	Iedzīvotāji (2010)^[12]	Platība km²	Blīvums cilv./km²
Dušanbe	Душанбе		4	—	724 000	100	7240,0
Hatlona	Вилояти Хатлон	Kurgontepa	24	4	2 676 000	24 800	107,9
Kalnu Badahšāna	Вилояти Мухтори Кӯҳистони Бадахшон	Horuga	7	—	206 000	64 200	13,2
Sugda	Вилояти Суғд	Hudžanda	14	4	2 237 000	25 400	88,1
republikas pakļautības rajoni	Ноҳияҳои тобеи ҷумҳурӣ	Dušanbe	13	—	1 722 000	28 600	60,2
Kopā			62	8	7 565 000	143 100	52,9

Ekonomika

Tadžikistānas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 41,1% no IKP, šis rādītājs bija augstākais no visām valstīm.^[13]

Nurekas HES dambis
Draudzības tilts uz Afganistānu
Tadžiku Alumīnija Kompānijas rūpnīca (TALCO)

Kultūra

Vēsturiski tadžikiem ir kopīga izcelsme ar persiešiem, abas divas pieder pie irāņu tautām. Tadžiku valoda ir dzimtā valoda 80 procentiem Tadžikistānas iedzīvotāju. Mūsdienu Tadžikistānas galvenie urbānie centri ir galvaspilsēta Dušanbe, kā arī Hudžanda, Keloba, Pendžikenta un Istaravšana.

Valsts dienvidaustrumos, Afganistānas un Ķīnas pierobežā, Kalnu Badahšanas autonomā vilojatā dzīvo pamiriešu tautas, kas lingvistiski un kulturāli atšķiras no pārējiem tadžikiem. Atšķirībā no pārējiem Tadžikistānas iedzīvotājiem, kas pamatā ir sunnīti, pamirieši pieder pie ismailītu musulmaņu sektas. Pamiri runā vairākās austrumirāņu valodās. Ierobežoti Pamira kalnu augstākajās daļās, tie ir saglabājuši vairāk seno kultūras tradīciju, kā pārējie tadžiki.

Ziemeļu Tadžikistānas kalnu apgabalos dzīvo jagnobieši, kuru skaits ir aptuveni 25 tūkstoši, ko ir ievērojami samazinājušas piespiedu pārvietošanas 20. gadsimtā. Viņi runā jagnobiešu valodā, kas ir vienīgā dzīvā senās sogdiešu valodas pēctece.